Par kādu tikšanos galerijā

Šodien galerijā ienāca meitene. Vārds pa vārdam un noskaidrojās, ka viņa regulāri apmeklē galerijā rīkotās izstādes, zina autorus un arī pati ir topošā māksliniece. Pats interesantākais un patiesākais atklājums sekoja tālāk. Viņa gribot būt māksliniece, kura ar savu mākslu var nopelnīt. Gribu būt komerciāla! Viņa nedomājot par t.s. augsto mākslu, bet par to, ko cilvēki gribētu iegādāties. Biju patiesi izbrīnīts, jo ikdienā šada mākslinieka atklātība sastopama ļoti reti. Vienam vajag personālizstādi un ar lielu troksni, otram skaļu publicitāti, trešajam daudz naudas vai arī visu iepriekš uzskaitīto vienā rāvienā. Neviens pat neprasa galeristam, ko vēlās redzēt skatītājs. Lielais vairums jauno mākslinieku iedvesmojies no Londonas galeriju apmeklējuma, slavenā Charles Saatchi aktivitātēm un iluzorās slavas, mērktiecīgi strādā lielās naudas un pasaules mākslas tempļu virzienā. Bet te Latvijā es pēkšņi satieku būtni, kas grib gleznot skaisti, interesanti, patikt cilvēkiem un šeit pat Latvijā .Vai tiešam sāks rasties mākslinieki līdzīgi, kā tautas mīlestību ieguvušais Edgars Vinters, Harijs Veldre, Hugo Grotuss, Valdis Kalnroze, Jānis Brekte, Pauls Duškins, Aleksandrs Zviedris, Inta Dobrāja, Kārlis Veitners, un daudzi citi, kas skaisto saskatīja apkārtējās pasaules studijās. Jau ļoti sen ir šadas glezniecības deficīts, bet liela daļa mākslinieku bailēs no sabiedriskā nosodījuma par "komercializāciju" mocās ar divriteņa izgudrojumiem. Jūs teiksiet, ka glezniecībai vajag būt laikmetīgai. Protams laikmetīgai! Bet vai tas nozīmē, ka māksliniekam un arī mākslas patērētājam jāatsakās no skaistas ainavas, jūras, Vecrīgas apjūsmošanas un klusās dabas? Skatoties jauno mākslinieku izstādes nākas atzīt, ka šadas tēmas daudzi pat nav spējīgi risināt. Gribu būt komerciāla! Tā teica jauna māksliniece. Lai viņai veicās!
Es tikko lasīju amerikānu žurnālu par Ansel Adams radošo dzīvi un uzdūros šim te. Ansels Adams darīja to ko mācēja vislabāk. Fotogrāfēja Amerikas Rietumu ainavas. Protams veica daudzus dabus pēc Rochester kompānijas un Kodak pasūtījumiem. Uz cilvēku pārmetumiem par to, ka viņs izpilda komerciālus pasūtījumus viņš atbildēja apmēram tā: "Es viņiem ļauju samaksāt manus rēķinus".

Brīnumi notiek!

Tikko saņēmu interesantu e-pastu no sava drauga - Amerikā dzīvojoša latviešu fotogrāfa Ulvja Alberta . http://www.aolnews.com/nation/article/ansel-adams-grandson-lost-negatives-arent-authentic/19570601?sms_ss=email Kāds mākslinieks, lietoto mantu izpārdošanā par 45$ nopircis slavenā amerikāņu fotogrāfa Ansel Adams stikla negatīvu plates. Desmit gadu pētījumi un ekspertīzes apliecina, ka darbi patiesam pieder Ansel Adams, bet autora radinieks to apšauba. Pieņemu , ka visām šaubām pamatā ir tas, ka darbu patreizējais novērtējums ir 200 milj. $, pie sākuma ieguldījuma 45$. Radiniekiem stīvējās ne jau par darbiem, bet par to, ka darbu aprakstos ir drukas kļūdas, kuras noteikti nevarēja būt, jo persona, kas tos rakstīja bijusi ļoti izglītota utt. Var jau saprast radinieku raizes. Šie darbi ir nonākuši citas personas , ne ģimenes īpašumā un līdz ar ko tā zaudē zināmu kontroli par sava izcilā senča daiļrades mantojumu. Un tomēr, tieši viņiem būtu izdevīgi atzīt šo darbu autentiskumu ( par to ekspertiem šaubu nav). Ja darbi tiek pārdoti par šībrīža novērtējumu, radinieki iegūs 5% no darījuma summas, par autortiesībām, kas ir 10 milj.$. Ir viela pārdomām. Šis gadījums ir tik pat interesants, kā tas, kas lieliski parādīts Don Hewitt filmā "WHO THE FUCK IS JACKSON POLLOCK". Tajā ir stāsts par kādu kundzīti, kas nopirkusi gleznu par 5$. Tad lūk eksperti apgalvo, ka bilde ir autentiska amerikāņu gleznotāja Jackson Pollock glezna un ...ar ievērojamu vērtību 50 milj. $